Каталог файлів

Головна » Файли » Мої файли

Переклад віршів Ігоря Павлюка латиською мовою
[ · Викачати видалено () ] 29.01.2012, 16:25

Переклад віршів Ігоря Павлюка латиською мовою (із книги «Вітер з України»: Антологія української класичної та сучасної поезії латиською мовою / Упорядники І.Аузінь, Р.Чілачава. – Рига, 2009. – 384 с. (с. 311-312).

 

Перші 2 вірша переклала

Дагнія Дрейка (Dagnija Dreika),

третій - Леонс Брієдіс (Leons BRIEDIS).

 

IGORS PAVĻUKS

 

 ***

 

 Gadsimta beigasmūžīgi rudens vēls.

 Dzeloņplūmes nobriedušas tiecas pie rokām

 Un vevecmāmuļu mati čūskīgi izrisuši vēl

 Pa aizsalušo Dņepru lokās.

 

 Gadsimta galā plaukums auglis šķiet.

 Caur rūgtām asarām ziedēšana medota,

 Burzma par sevi pašu un dabu vērtusies,

 Un melnas rētas loka saldo ledu.

 

 Kā eja no rīkles kristāla glāze top,

 Un sargeņģelis pietempies ir.

 Ar cilvēku sirdīm kā serdēm koki

 Gan dzīvo, gan lapas nometot mirst.

 

 Un atkal par kaut ko avīzes kaunina,

 Salst svece starp kailajām taisnības sienām.

 Ir gadsimta beigas pat uz planētām jaunām.

 Svaigs mūsu rudens kā miza ienācies.

 

 Veco miesa kā slava lēta, pār mums

 Tāds klusums – sniegs birst vai laiks plūst…

 Un bezgala augste kā zāļu uzlējums

 Gaida mūs.

 

 ***

 

 Ko mums vairs vaicāt: kas mēs? Kur esam?

 Aizmirst mazdēliem neiet no rokas,

 Ar rētām dzejoļus rakstām mēs,

 Ar zobeniem kreklus, pūru lokot.

 

 Kā bauslis dēlam šis pēdējais

 Ar mātes ceļamaizi uz galda:

 "Nebradā pirmo tēvu zemi vairs,

 Ja dodies pa pasauli maldīties.”

 

 Par dzīves jēgu pajautā vējam,

 Bet jūrai – kam sāli un tālumu vajag.

 Lai mirt mācītos, nomirējam

 Vajag pastāvēt – "kristāla kausētājam”.

 

 

 Un – kad dzeloņplūmes uzziedēs dziesmā

 Dejā laidīsies savainotie vilki,

 Tad būs par vēlu pārrasties,

 Tikai pārnākt pavisam – uz ilgu.

 

 Vari dabūt gan šķēpu, gan sveci jau,

 Gan meitieti, zeltu un stīgas.

 Bet, kad Čumaku Šļahta sauks,

 Sliesi akmenssievu piemineklīgu.

 

 Aiz durvīm augšā bailes un smiekli.

 Nav nekā – ne kas mēs, ne – tur vai te.

 Bet Zelta Romas dēļ tik viegli

 Šai pasaulē dzejnieku noplītē –

 Viss atskaņas, šīs zelta skaņas dēļ…

 

 xxx

 

 Jau lapas pēdējās mums pēdās krīt.

 Klīst lietus pēdējais šais birzīs klusās.

 Vien jaunās dzerves, kas pie debess slīd,

 Pēc bērzu asins piena izslāpušas.

 

 Stāv pamestas un svētas dzirnavas.

 Tēvs kandžas pudeli žņaudz cieši riekšā...

 Bet lapas – paplātes, kas zeltā lās,

 Tur vēja balsi mūsu acu priekšā.

 

 Zaļš zāles stiebriņš lūpās noplūkts trīs...

 Un plīvurs balts pa upi jūrup lokās...

 

 Kad tā kā lapas vārdi nokritīs,

 Par tiem, kas esam, kļūsim mēs un koki.

 

Категорія: Мої файли | Додав: Автор | Теги: Ігор Павлюк (Ihor PAVLYUK), Дагнія Дрейка (Dagnija DREIKA), Леонс Брієдіс (Leons BRIEDIS)
Переглядів: 691 | Завантажень: 312 | Рейтинг: 5.0/1
Всього коментарів: 0
Ім`я *:
Email *:
Код *:
Вітаю Вас Гість